![[X]](/site/upload/2009/06/close.gif)
UNGĀRIJAS VĒSTURE
896
Ungārijā vispirms apmetās ķelti, tad romieši, huņņi un citas tautas no tautu staigāšanas laikiem. Vēlāk 9. gs. beigās septiņas ciltis apmetās Árpád Karpatu baseinā. Árpád dinastija valdīja līdz 1301. gadam.
1000
Stefans (István) pieņēma kristietību, un tika kronēts par karali Esztergom. Bīskaps Gellért nolemj nokristīt pagāniskos ungārus, bet viņš kļūst par mocekli, un tie viņu nogalina.
1241
Mongoļi noposta valsti un pēc tam to pamet. Karalis Béla IV liek atjaunot valsti un uzaicina ārvalstu konolistus. Pēc pēdējā Árpád karaļa valdīšanas laika turpinājās cīņa par troni līdz Anjou dzimtas ienākšanai. 14. gs. Ungārija kļūst par lielvalsti, kuras sastāvā ir arī Horvātija, Slavonija, Dalmācija, Banateta, Galīsija un kādu laiku arī Polija.
1456
János Hunyadi uzveic turkus pie tagadējās Belgradas. Viņa dēls Mattias kļūst par ietekmīgo renesanses laika karali. Viņa otrā sieva Beatrise no Neapoles un itāļu kultūra atstāj spēcīgu ietekmi uz valsti.
1526
Karalis un viņa armija tiek sakauti kaujā pie Mohács, un 1541. gadā turki ieņem Budu. Rietumungārija nonāk Austrijas varā, Buda un Centrālungārija – turku, bet Transilvānija kļūst par turku pakļauto provinci. Valsts neattīstās, un ar kokiem apaugušie līdzenumi pārvēršas par puszta – tukšo apvidu.
1699
Miera laikā Karlowitz turki bija spiesti atdot savu Ungārijas daļu un Transilvāniju hābsburgiem. Vācieši, slovāki, serbi un rumāņi pārcēlās uz ungāru pamestajiem apgabaliem. Tajā pašā laikā palielinājās pārvācošanās valsts pārvaldē, kultūrā un izglītībā. Reformu laikā no 1825. līdz 1848. gadam István Széchenyi valdīšanas laikā bija vērojama augšupeja valstī, ko spēcīgi ietekmēja viņa kontakti ar Angliju.
1848
Ar krievu palīdzību tiek apspiesta sacelšanās pret Hābsburgu. Tautas dzejnieks Petőfi kaujas laikā pie Segesvár 1849. gadā pazūd, un līderiem tika izpildīts nāves sods vai arī tie devās trimdā. 1867. gadā tika panākts kompromiss ar Vīni, un 19. gadsimta beigās Ungārijā ir vērojams liels ekonomiskais uzplaukums.
1896. gadā tūkstošgade tiek nosvinēta ar lielu pompu.
1920
Ungārija piedalās pirmajā pasaules karā centrālo spēku pusē, un Trianonas vienošanās laikā tā zaudē divas trešdaļas savu iedzīvotāju kaimiņvalstīm.
20. un 30. gados valsti pārvalda admirālis Horthy, kas arvien vairāk tiecās pietuvināties Vācijai. Otrā pasaules kara laikā Ungārija cīnās Vācijas pusē, bet vēlāk uz ilgu laiku to okupē vācieši. Pēc smagām kaujām padomju armija 1945. gadā ieņem Budapeštu, un tajā laikā arī pazūd Raoul Wallenberg.
1948
Komunisti apspiež sociāldemokrātus, un arī Ungārijā, tāpat kā citur Austrumeiropā, valda staļinisms -tiek plānota ekonomika, izveidoti kolhozi, valda sociālais reālisms, notiek tīrīšanas pariju iekšienē un Maskava kontrolē visu politisko dzīvi.
Pēc Staļina nāves 1953. gadā, Rákosi vietā stājas Imre Nagy, taču 1955. gadā Rákosi atgūst varu.
1956
23. oktobrī Budapeštā demonstrācijas ar poļu reformu komunismu pāraug dumpī. Nagy atkal kļūst par premjerministru. Padomju demonstranti iesākumā atkāpjas, bet vēlāk 4. novembrī atkal
saceļas. 200 000 ungāru dodas bēgļu gaitās prom no valsts. Kádár kļūst par jauno partijas līderi, un 1958. gadā pēc slēgtas tiesas prāvas Nagy tiek atstādināts. Kádár pirmie valdīšanas gadi ir ļoti smagi cīņā ar opozicionāriem, taču 70. gados Ungārija kļūst par "apvidus laimīgāko vietu". 1988. gadā ekonomikas lejupslīde ar augsto inflāciju, lielais bezdarbs un Austrumeiropas lielākie ārvalstu parādi piespiež Kádár atkāpties.
1989
Tiek atļauts veidot opozicionāru partijas. 23. oktobrī Ungārijas Tautas Republika tiek pārdēvēta par Ungārijas Republiku, tiek atvērta robeža ar Austriju, un Austrumvācijas tūristi Ungārijā drīkst ceļot uz rietumiem. Visa komunistiskā Austrumeiropa sadalās.
1990
1990. gadā notiek pirmās neatkarīgās vēlēšanas kopš 1945. gada. Vēlēšanās uzvar Demokrātiskais forums (MDF), un par premjerministru kļūst József Antall.
1992
Ungārija kļūst par ES asociēto locekli.
1994
1994. gadā reformas komunisti izveido valdību kopā ar Brīvajiem demokrātiem, un Gyula Horn kļūst par premjerministru.
1998
Pēc 1998. gada vēlēšanām premjerministra amatu ieņem Viktor Orbán un Fidesz/MPP, Sīkražotāju partija un MDF izveido valdību.
ES uzsāk sarunas ar Ungāriju par tās iestāšanos.
1999
Pēc tautas nobalsošanas 1997. gadā, kad 85% nobalso PAR, 12. martā Ungārija kļūst par NATO dalībvalsti.
2000
Ungārija svin valsts pastāvēšanas tūkstošgadi.
2002
2002. gada vēlēšanas noved pie koalīcijas starp sociālistu partiju (MSZP) un liberālo SZDSZ. Mandāta laikā premjerministrs Péter Medgyessy atkāpjas, un viņa vietā stājas Ferenc Gyurcsány.
2004
1. maijā Ungārija kļūst par ES dalībvalsti.
• • • • •
UNGĀRIJAS VĒSTURE LĪDZINĀS 1100-GADĪGAM CEĻAM AUGŠUP UN LEJUP PA KALNU
Salīdzinot ar citām tautām, mēs, ungāri, esam jaunpienācēji Eiropā, un mums ir pavisam citādāka vēsturiskā pagātne. Mūsu tagadējā atrašanās vietā – Karpatu baseinā ap upēm Donavu un Tissu – esam dzīvojuši kopš 9. gadsimta beigām.
Šī vieta ar savvaļas dzīvniekiem pilnajiem mežiem, ar zivīm bagātajiem ūdeņiem un auglīgo zemi aicināja tā laika ungārus – magijārus – tur apmesties. Taču šī paša iemesla dēļ daudzas citas tautas bieži ir iekārojuši iekarot un pakļaut mūsu zemi. Tas mūsu vēsturē ir ieņēmis lielu lomu un ir ietekmējis tautas un katra atsevišķa cilvēka dzīvi.
Vietu, kur tagad atrodas Ungārija, sāka apdzīvot ļoti agri. Arheoloģiskie atradumi, kas tiek uzskatīti par pusmiljonu gadu veciem, ir apskatāmi Vēstures muzejā (Nemzeti múzeum) Budapeštā. Ap 8000. gadu pirms Kristus dzimšanas šeit apmetās pirmie iedzīvotāji. 3. gadsimtā p. Kr. ķeltu-ilīriešu cilts erāvi ienāca šajā teritorijā apmetās uz dzīvi Gellért kalnā, kur tagad atrodas Budapešta.
Šis apvidus bija ārpus Rietumeiropas kultūras kopienas līdz pat pirmajam gadu simtam pēc Kristus dzimšanas, kad romiešu grupas novilka un pārcēla impērijas robežas uz ziemeļiem līdz pat Donavai. Ap 20 000 romiešu zaldātu izvietojās nocietinājumos gar upi starp Vīni un Budapeštu.
Svarīgākais militārais garnizons, Aquincum, vēlāk tika pārveidots par romiešu provinces Pannonien galvaspilsētu. Izpostītās drupas, to starpā arī amfiteātri, peldvietas un akvedukti, kuras arheologi ir atrakuši tagadējās galvaspilsētas ziemeļu daļā (Óbuda), ir liecinieces Aquincum nozīmīgumam.
4. gs. romieši sāka atkāpties no Pannonien, un apvidu okupēja vandāļi un postītāji. 430. gadā huņņi pārgāja pār Donavu, un pēc Attila nāves 453. gadā šeit ienāca arī citas klejojošās tautas – austrumgoti, gepidi un longobarderi, pirms viņus, savukārt, padzina avarieši, kuri valdīja līdz pat 8. gadsimta sākumam.
MAGIJĀRI – PIRMIE UNGĀRI
Septiņas ciltis, no kurām cēlušies tagadējie valsts iedzīvotāji, šajā apvidū apmetās 896. gadā. Viņi bija ilgi klejojuši no savām apmetnēm pie Urālu kalniem. Ciltis sevi dēvēja par magijāriem, un pamazām tā tika nodēvēta arī valsts un tās valoda. Citas ciltis tajā laikā aizceļoja un apmētās tagadējās Igaunijas un Somijas teritorijā.
Magijāru pirmais zināmais vadonis Árpád nodibināja dinastiju, kura pastāvēja vairāk kā trīs gadsimtus un kurai bija jānodibina valsts iekarotajā zemē. Viņa mazmazdēls István (Stefans) pieņēma kristietību, un 1000. gada Ziemassvētkos viņš tika kronēts par Ungārijas pirmo karali Esztergom. Pilsēta kļuva par valsts pirmo politisko un reliģisko centru, kur 1222. gadā tika pieņemta arī Ungārijas pirmā konstitūcija Zelta bulla, kas regulēja gan dižciltīgo, gan zemāko kārtu tiesības.
Neilgi pēc tam no 1241.-1242. gadam Ungārijā ienāca mongoļu tatāri, un Batu Khan ordas nopostīja un iznīcināja valsts pilsētas un ciematus. Khan negaidītā nāve bija ungāru glābiņš. Tatāri atkāpās, un karalis Béla IV atjaunoja iznīcināto nāciju. Viņš pārcēla galmu un līdz ar to arī galvaspilsētu uz Budu, kur lika uzcelt jauno karaļpili, kuru ieskāva milzīgi akmens aizsargmūri.
LIELVARAS LAIKS UN LEJUPSLĪDES LAIKS
Kad Árpád dinastija izmira, 1301. gadā Charles Robert no franču dzimtas Anjou uzstādīja prasības Ungārijas kroņa ieņemšanai. Viņš un viņa pēcteči valdīja trīs paaudzēs politiski un ekonomiski stabilā valstī, kurai bija tirdzniecība ar visu Eiropu un kas labprāt uzņēma ieceļotājus no citām zemēm.
15. gadsimta sākumā valsti (un visu kristīgo Eiropu) apsaimniekoja ottomaņu turki, bet 1456. gadā to pārtrauca János Hunyadi vardarbīgā kaujā pie tagadējās Belgradas.
Kontinenta tautas varēja uz kādu brīdi uzelpot, pāvests Calixtus III pavēlēja, ka visā Eiropā pulksten 12:00 katru dienu ir jāzvana visiem baznīcu zvaniem par godu Hunyadi un viņa uzvarai kaujā pie Belgradas.
Pēc Hunyadi nāves troni ieņēma viņa dēls Mattias Corvinus, kura valdīšanas laikā Ungārija piedzīvoja 32 gadu ilgu zelta periodu, kad bija vērojams kultūras un sabiedrības uzplaukums. Šajā laikā valsts kļuva par renesanses kultūras centru, un tirdzniecība zēla un plauka. Mattias pilis Budā un Visegrád bija slavenas visā Eiropā.
Mattias nebija likumīga troņmantnieka, un tas pēc karaļa nāves izraisīja iekšējas ķildas par troni un citām nepatīkamām lietām visā valstī. Pa to laiku turki bija sagatavojušies karam, un šoreiz nebija neviena Hunyadi, kas varētu aizstāvēt valsti.
1526. gadā karalis Lajos II un puse viņa armijas krita kaujā pret sultānu Suleiman pie Mohács. Tas kļuva par vienu no tumšākajiem gadiem valsts vēsturē.
Hābsburgas ķeizari kaimiņvalstī Austrijā baidījās, ka Vīne varētu kļūt par ottomaņu pasaules nākošo iekarojumu, un pasludināja sevi par Ungārijas valdniekiem, lai tādējādi izveidotu aizsargzonu starp turkiem un sevi.
Valsts zaudēja savu neatkarību un tika izpostīta trīs dienu laikā – ziemeļu un rietumu daļas tika pakļautas hābsburgu varai, Transilvānija pēc nosaukuma bija neatkarīga, taču to pārvaldīja turki, bet centrālās daļas nonāca tiešā turku pakļautībā. Okupācijas 150 gadi bija lejupslīdes un regresa laiks gan kultūras, gan arī ekonomikas jomā – no ilgajiem turku laikiem nav atlicis nekas vairāk kā tikai dažas mošejas un peldbaseini. 17. gadsimta beigās kristīgā rietumvalsts samobilizēja savas armijas pret islama turkiem. Kad 1686. gadā Ungārija pēc ilgiem gadiem un daudzām zaudētām kaujām tika atbrīvota, tā visa bija zem drupām.
HĀBSBURGU LAIKS
Austriešu ķeizaru vara izpletās, un tie valdīja pār visu Ungāriju, kas nebija labāk par turku pāžu valdīšanu. Astoņus gadus ilgās brīvības cīņas, kuras 18. gadsimta sākumā vadīja Transilvānijas firsts Ferenc II Rákóczi, beidzās tikai ar daļēju Ungārijas neatkarību. Miers ilga gandrīz simts gadus, tad valstij bija liels ekonomiskais uzplaukums kā lielās Hābsburgas impērijas provincei. Pilsēta Pešta ieņēma arvien lielāku lomu starptautiskajā tirdzniecībā, kamēr Buda atguva savu funkciju kā valsts administratīvais centrs.
Tauta gan neko nesaņēma no šīs labklājības. Bagātie kļuva vēl bagātāki, dzimtcilvēki nabadzīgāki un Austrijas ietekmē nacionālā identitāte kļuva vājāka. Ap 19. gadsimta vidu ungāri atkal uzsāka cīņu par neatkarību. 1848. gada sacelšanās priekšgalā bija radikālie jaunie intelektuāļi un universitātes studenti, un tika izveidota pagaidu nacionālā valdība. Ungāru prieks gan nebija ilgs – ar Krievijas cara palīdzību ķeizars sakāva dumpiniekus, un tam sekoja nogalināšana, bēgšana no valsts un divu gadu desmitu ilga vilšanās un valsts sēras.
Tomēr viss vēl nebija zaudēts. 1867. gadā ungāriem izdevās vienoties par pieņemamu kompromisu, kas no austriešu puses nozīmēja pašu valdīšanas aģitācijas mazināšanu. Savienības laikā ar Austriju ungāriem beidzot bija sava valdība, lai arī svarīgākie departamenti bija kopīgi. Piecdesmit gadu ilgās dubultās monarhijas laikā valsts piedzīvoja dinamisko „priecīgo laikmetu”. Industrija auga, tika izbūvēti dzelzceļi, un 1873. gadā pilsētas Buda, Obuda (vecā Buda) un Pešta tika apvienotas un izveidota viena pilsēta - Budapešta, kas pamazām izveidojās par pasaules pilsētu ar metro, lieliem bulvāriem, iespaidīgām pilīm un bagātīgu multikultūru.
KARI UN SACELŠANĀS
Kā austriešu-ungāru varas daļa 1914. gadā Ungārija piedalījās Pirmajā pasaules karā zaudētāju pusē, kas maksāja tūkstošiem ungāru dzīvību.
1918. gada oktobrī atdalījās pēdējais kopējais ķeizars un karalis tā sauktajā pilsoņu demokrātiskajā revolūcijā. Revolucionāri apvienojās ar jaunnodibināto komunistisko kustību Ungārijā, taču viņu reformas prasības bija pārāk straujas un tālejošas, un tas noveda pie konservatīvas pretreakcijas admirāļa Horthy vadībā.
Tika noteikti miera nosacījumi, kurus iekļāva Trianonas vienošanās 1920. gadā un kuri Ungārijai maksāja ļoti dārgi: ap divām trešdaļām zemes bija jāatdod kaimiņvalstīm, iedzīvotāju skaits samazinājās no 18,2 miljoniem līdz 7,6 miljoniem, un tuvu 3,5 miljoniem etnisko ungāru kļuva par pilsoņiem apkārtesošajās valstīs. Horthy paturēja savu lomu kā valsts pārvaldītājs trūcīgajos 20. un 30. gados, bet izdemolētajā un izpostītajā valstī kūsāja sarūgtinājums saistībā ar miera nosacījumiem.
Pēc 1933. gada nāca Hitlera Vācija, lai apgādātu ungāru industriju ar investīcijām un lai kļūtu par noieta tirgu ungāru zemkopības produktiem. Ungāri pret savu gribu izjuta arī apbrīnu pret Vāciju par tās uzvarām pasaules kara laikā. 1940. gadā Ungārija deva atļauju vācu grupām šķērsot valsti, un kā apbalvojumu par to Ungārija atguva iepriekš zaudētās valsts daļas. Tā bija maldinoša gaisma pirms valsts tumšākā brīža. Vairāki tūkstoši ungāru krita kaujās, kad tie cīnījās kā atbalsta grupas vāciešiem un kad 1944. gadā Horthy domāja, ka varēs atbrīvoties no vāciešiem, pasludinot Ungāriju par neitrālu, taču vācieši okupēja valsti.
Kad vēlāk pirms 1944. gada jūlija padomju armija tuvojās Budapeštai un kad viņi apvienojās, pilsētas bombardēšana kļuva intensīvāka, un Horthy piekrita līgumam ar Padomju Savienību par ieroču atļauju. Vācieši tad okupēja Ungāriju un ļāva ungāru fašistiskajiem iedzīvotājiem pārņemt varu. Brutālais un fanātiskais režīms deportēja Ungārijas jūdus uz koncentrācijas nometnēm, nogalināja tūkstošiem savas valsts iedzīvotāju un panāca vēl lielākus postījumus, cīnoties kopā ar vācu grupām pret Sarkano armiju līdz rūgtajam iznākumam.
Kad 1945. gada februārī krievi ieņēma Budapeštu, trīs ceturtdaļas pilsētas apbūves bija nopostītas. Kopumā karā krita vairāk nekā pusmiljons ungāru. Zviedrijas vēstniecības pirmais sekretārs Raoul Wallenberg izglāba tūkstošiem jūdu, izdalot zviedru aizsargpases un sameklējot brīvas „zviedru” mājas degošajā Budapeštā. 1945. janvārī viņš pazuda bez vēsts. Wallenberg ģimene un toreizējais Amerikas vēstnieks Budapeštā lika 1987. gadā uzstādīt Imre Varga veidotu pieminekli par godu R. Wallenberg piemiņai.
KOMUNISMA LAIKĀ UN PĒC TĀ
Ar 1946. gadā pieņemto konstitūciju Ungārija kļuva par republiku. Pēc cerību pilnā iesākuma ar neatkarīgām vēlēšanām, atkal sākās briesmu un nemiera periods. Komunisti lielā mērā pārņēma varu, un 1949. gadā valstij bija jauna konstitūcija, kā rezultātā tā kļuva par tautas republiku. Pirmajos komunistu dominēšanas gados dzīve nebija īpaši labāka kā nacistu laikā. Viens no Staļina vīriem Rákosi izveidoja slepenpoliciju (ÁVO), kas uzraudzīja, lai tiktu izpildītas visas partijas pavēles.
Pēc astoņu gadu ilga brutāla spiediena ungāriem bija gana: 1956. gada 23. oktobrī viņi sacēlās pret parlamentu, lai celtu savas sūdzības. Studentus un strādniekus sagaidīja drošības policijas lodes. Protesti pārauga tautas dumpjos, un dažu dienu laikā bija izveidota jauna pagaidu valdība, kuru vadīja Imre Nagy, kurš atteicās no pilsonības Varšavas paktā. Padomju Savienība ātri reaģēja, un 4. novembrī Budapeštā iebrauca Sarkanās armijas bruņumašīnas, un drīz vien viss bruņotais pretspēks tika sakauts.
Tika nogalināti gandrīz 2 000 cilvēki un ap 200 000 ungāru aizbēga uz ārzemēm, bet Nagy 1958. gadā pēc tiesas prāvas tika piespriests nāves sods.
Padomju Savienība iecēla János Kádár par jauno partijas priekšsēdētāju. No sākuma režīms bija ļoti represīvs, bet sākot no 1960. gadu vidus pārvaldība ievērojami samazinājās. Ungārija maz pamazām pārgāja uz brīvāku ekonomiku, ungāri saņēma atļaujas dibināt ģimenes uzņēmumus un doties atvaļinājumos uz rietumiem. Lai arī „gulaša komunisms” nekad nesasniedza savu pilno potenciālu, tas kalpoja par piemēru citām austrumu bloka valstīm.
Tiklīdz perestrojkas vēji sāka pūst no Maskavas, 1988. gadā Kádár atkāpās no varas, un pēc gada sāka atļaut veidot opozīcijas partijas.1989. gadā tika noņemtas dzeloņdrātis pie Austrijas robežas, un līdz ar to Ungārija kļuva par pirmo valsti, kas noņēma dzelzs aizkaru. 1990. gadā notika pirmās neatkarīgās vēlēšanas 43 gadu laikā, un valsts atkal kļūst par republiku.
1999. gadā valsts pievienojās NATO un 2004. gadā pat ES.
Pāreja no komunisma uz kapitālismu nav bijusi viegla, to ir piedzīvojušas visas bijušās austrumvalstis. Ungārija citu starpā ir saņēmusi lielāko daļu rietumvalstu investīciju, kas ir stimulējušas ekonomikas attīstību un palīdzējušas tai kļūt tādai, kāda tā ir šodien, dodot cerības Ungārijas gaišajai nākotnei.